Pagājis mēnesis, kopš esam pārvākušies uz jaunajām telpām, tāpēc radās doma beidzot, kad esam gandrīz it kā apmēram pavisam iekārtojušies, iepazīties ar jaunajiem kaimiņiem Duntes birojos. Tā kā gandrīz jau sagaidīti Ziemsvētki, tad varējām šo iepazīšanos taisīt tādā latviskā garā – sarīkojot ķekatās (budēļos, čigānos, kaļadās) iešanu.

Ja nu kāds īsti nezina, ko nozīmē ķekatas, tad, lūdzu:

Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam un tie bija līksmības pilni. Neatņemama Ziemassvētku tradīcija bija iešana ķekatās. Ķekatnieki centās pārģērbties pēc iespējas dīvaināk un arī balsi pārmainīja, jo liels gods bija palikt nepazītam. Ķekatnieki dziedāja dziesmas, uzdeva mīklas un izjokoja mājiniekus.Ķekatas pārbauda, vai viss mājā kārtībā, vai pīrāgi izcepti, vai bērni prot lasīt. Gan saimnieces un saimnieka, gan puišu un meitu, gan bērnu pienākumiem jābūt izpildītiem. Visur jāvalda tīrībai un sakoptībai. (vairāk šeit)

Mums bija vesela lekcija par ķekatām, bija arī vairāki mēģinājumi gan ar tērpiem, gan dziesmām.
Pārģērbšanās sanāca tīri laba un iespaidīga. Mums bija..

• Pats galvenais – budēļu tēvs, kurš vadāja visu baru, uzrunāja saimniekus, visus uzraudzīja, pēra ar žagariem (pēršana simbolizē veselību).
• Velns – simbolizē auglību. Un izskatījās pēc velna. Viens no mūsu atraktīvākajiem un aktīvākajiem ķekatniekiem, meitenēm patika viņa izrādītā uzmanība un mantība.
• Nāve – klusais tēls, kas nerunāja un izskatījās diezgan biedējoši (vismaz man no malas izskatījās, ka cilvēki no viņas tiešām vairās). Sākumā gan mūsu nāve atgādināja kukluksklanieti. :)
• Zirgs – mūsu zirgs (Zane un Viktorija) uzvedās diezgan dabiski un šur tur atstāja zirgābolus, dažiem arī šo to uzšpricēja. Man gan tas radījums nedaudz atgādināja Doktora Dūlitla Grūdmūsvelcjūs radījumu. Toties zobi tam bija labi!
• Ragana – bez vārdiem, ragana kā jau ragana, uzvedās skaļi un bija ļoti ievērojama. Cik manīju, tad tie, kas Ilzi zina ikdienā, ne visi spēja atpazīt šādā izskatā.
• Žīds – andelmanis, visu laiku kaut ko muldēja un centās pārdot, koferī bija dažādas lupatas, kurpes, krūšturi un vēl kaut kas. Patiesībā viņam pat izdevās šo to vakar ietirgot, dienas bilance bija Ls 2.50. Lai gan tas nav nekāds brīnums, jo Armandas pie mums strādā izplatīšanas nodaļā, tā ka ķēriens viņam jau ir.
• Vēl bija lācis (Kaspars, laacz, protams) un lāča dancinātājs, čigāniete ar bērnu, kas meklē bērna tēvu (kolorīts tēls), čigānbērns, kas arī meklē tēvu (vakarā atklāja, ka pavisam četri bija atzinuši viņu par savu bērnu), vilks, kas simbolizē tumsu, ubagi, dzērve, desu sieva, tautumeita un vēl.

Vispirms mēs devāmies pie sava jumta – uz LMT (diemžēl nedaudz kavējāmies, tas nebija tīši). Tur mūs labi sagaidīja paprāvs bariņš darbinieku, kas labprāt un pilnībā arī iesaistījās rotaļās. Pat nebijām gaidījuši, ka no viņiem būs tik laba attieksme, kā nekā darbadienas vidus, viņi tādi nopietnie cilvēki (lielākoties no vadības, pat Binde bija!), bet bija vēl labāk kā cerējām. Viņiem tiešām patika!

Starp citu, arī pārbrauciens no Duntes birojiem uz LMT un atpakaļ bija tīri interesants. Tā kā uz Vairoga ielas tilta bija sastrēgums, tad, protams, mūsu čigāni, ragana, nāve un visi pārējie maskotie saņēma daudz apkārtējo šoferu uzmanības un smieklu.

Tad mēs apciemojām uzņēmumus pašu mājās – Duntes birojos. Vispirms bija Somese, kur mūs uzņēma ļooti labi un atsaucīgi, viņi ir viesmīlīgi un laipni cilvēki, aktīvi piedalījās un tā. Uzzinājām, ka viņu uzņēmums saistīts ar reklāmu un tā. Tāds jau arī bija mūsu mērķis – iepazīties ar kaimiņiem un pasniegt viņiem sālsmaizi. Izvadīja mūs, piedāvājot mandarīnus un alu.

Bijām pie ELL nekustamie īpašumi (tie ir mūsu mājas īpašnieki, kas mums devuši pajumti Duntes namos), kur gan uz vietas bija tikai daži darbinieki, taču tie veiksmīgi tika iesaistīti visās padarīšanās.

Tālāk devāmies uz Statoil, kur mums nekā negāja, dziesmas palika nesaklausītas. Viss lielais Statoils, bet neviens pie mums tā arī neatnāca. Biroja administratore gan bija un laikam arī labprāt būtu piedalījusies, bet ko ta’ nu viņa viena. Viņa teica, ka notiek kāda svarīga sapulce. Lai nu tā būtu. Lai arī kā tika saukts “Baiba, Baiba!”, pati Baiba R. neparādījās, citi pamanītie darbinieki veiksmīgi noslēpās.

Apciemojām arī Samsung. (Viņiem visas telpas smuki samsungzilā krāsā.) Diemžēl arī tos ne pārāk izdevās sabudēļot – tie darbinieki, kas tur bija, bija ļoti iegrimuši darbos (laikam vēl visi darbi nebija apdarīti), un tie, kas neizskatījās pārāk nodarbināti, tā arī īsti nesaprata, kas notiek. (Ja es būtu Korejā, gan jau arī man liktos nesaprotamas kaut kādas mistiskas un skaļas izkrāsojušos vietējo aktivitātes darbadienas vidū.) Toties ar piparkūkām padalījās.

Un tad vēl bija Banketu Serviss, kafejnīca Nr.55 – mūsu labākie paēdinātāji pasaulē, no kuriem labprāt mūsu aktivitātēs iesaistījās virtuves darbinieki. Arī no viņiem saņēmām piparkūkas un mandarīnus.

Pēc tam devāmies pie Euroscript Latvija, kas atrodas tieši pretī ieejai mūsu telpās, tātad vistiešākie kaimiņi. Viņiem laikam ir visinternacionālākais uzņēmums šajā ēkā. Lai arī tur strādā daudz ārzemnieku, viņiem tomēr kaut kā tika izskaidrota ķekatu nozīme un jēga, tāpēc arī izdevās viņus iesaistīt rotaļās. Smaidīja visi (un fotografēja daudzi). :) Lasīt tālāk »

Ir lietas, kas ikdienu padara gaišāku. Un nevajag daudz, lai liktu pasmaidīt! Šodien kāds klients piezvanīja uz info tālruni, lai novēlētu priecīgus un gaišus svētkus, veiksmi biznesā un veselību. Gaidīju, kad būs kāds interesējošs jautājums par Amigo, kāda neskaidrība, bet nekā – šis jaukais cilvēks gribēja vien likt man pasmaidīt, un viņam tik tiešām izdevās! Labs garastāvoklis visai dienai garantēts. ;)
Arī no manas mazās sirds mīļš sveiciens visiem Ziemassvētkos!

Manā darba vietā tagad sēž lillā zaķis, un kāri skatās uz svaigiem burkāniem. Kolēģe Dana žēlojās, ka līdz Ziemassvētku ballei būs pieņēmusies svarā. (Balle pagāja lieliski, kā jau rakstīja Kaspars, un Dana kā vienmēr bija formā.) Informācijas tālruņa operatorei Lindai tika atnests sūtījums – silts baltmaizes klaips un burciņa ar ķiršu džemu. Birojā pie sienām karājas zeķes… Nē, tās nav nekādas pirmssvētku maģiskā laika nenormālības. Tas ir mīļums un rūpes, ko jau trešo nedēļu Amigo telpās uztur Slepeno draudziņu rosīšanās!

Kad visiem bija jāizlozē zīmīte ar tā kolēģa vārdu, kurš apmēram trīs nedēļas būs jālolo, jāiepriecina un turklāt jāpamanās to izdarīt slepeni, atcerējos, ka šāda akcija sensenos laikos notika arī manā klasē. Iedomājos, kā man ir paveicies – toreiz bija klasesbiedri, un tagad ir kolēģi, kurus iepriecināt Patiešām gribas.

Jancīgas un mīļas, garšīgas un pat seksīgas ir dāvaniņas. Tiek aplīmētas durvis ar laba vēlējumiem un piegādātas brokastis. Topā laikam ir gardumi, par ko Ieva ļoti priecājas, jo atzīst, ka viņas diena nav iedomājama bez saldiem našķveidīgajiem. Draudziņš to zina, un tagad zinās arī to, ka Ievas sirdi ir sasildījusi mīļā „Vinnija Pūka Draudzības grāmatiņa”, kurā rakstīts: „Cik labi, ka Tu te esi”. Dana par sava draudziņa aktivitātēm ir ļooti priecīga un domā, ka viņai ir vislabākais un uzmanīgākais draudziņš. Viņai esot šķelmīgas aizdomas, ka tas ir vīriešu kārtas pārstāvis. Viņš neaizmirsa Danu arī Ziemassvētku balles rītā. Uzminiet, ko atnesa??! Marinēto gurķīšu burciņu! :)

Lai slēptu pēdas un saglabātu intrigu līdz pat atklātības brīdim, kas gaidāms šopiektdien, dāvanu nogādāšanā tiek izmantotas gan dāvanu zeķes, kas piekārtas birojā, gan savstarpēja vienošanās ar citiem kolēģiem par piegādi. Un ir tāda sajūta, ka visapkārt virmo tāds pirmssvētku devīgums un sirsnīgums. Un tas ir šīs slepeno draudziņu būšanas pluss. Par atsaucīgumu mūsu kolektīvā nekad nav bijis iemesls sūdzēties, tomēr ir lielas aizdomas, ka draudziņu rūpēm varētu būt veiksmīgs turpinājums Jaunajā gadā. Nomazgāt kolēģa kafijas krūzīti, atstāt uz galda pirmos sniegpulksteņus, atsūtīt uz biroju viņam adresētu vēstuli ar iepriecinājuma vārdiem, uzadīt maciņu kolēģes mobilajam telefonam. Ir lielas un mazas lietas, bet ja tās būs no sirds, tad liks iemirdzēties pat visskumjākā / nopietnākā kolēģa :) acīm? Pamēģiniet arī jūs!

Labudienu tev, mans dārgais lasītāj. Vai arī labuvakaru. Vai laburītu. Labunakti? Atkarīgs no laika, kad šo lasīsi. Kā teiktu Ivars, man ir ko teikt :) Sen jau mani kaunina kolēģi par to, ka neesmu uzrakstījis ne grama ne rindiņas. Tālab nolēmu laboties, kā rezultātā steidzu tev vēstīt priekpilno vēsti – Ziemassvētki mūsu kolektīva izpildījumā ir nosvinēti!

Lasīt tālāk »

Ja esi kādreiz pa Latvijas ceļiem redzējis braucot kādu dzelten/sarkan strīpainu mašīnu, tad iespējams, ka pie stūres sēdēju tieši es vai arī kāds no 5 foršajiem Amigo merčeriem, pirms pāris mēnešiem mums pievienojās arī 2 zaļas mašīnītes – esam draugos ar O-karti!
Mūsu uzdevumā ir atrast pat vismazākos veikaliņus, visattālākajos Latvijas nostūros. Kur vien var atrast Amigo, tur mēs iebraucam. Dienā sanāk nobraukt pat 400 kilometrus un ceļi ne vienmēr ir tīri un gludi, nākas izbraukāt pat visdziļākās bedres, slidenākos ceļus un vienalga vai lietus, saule vai sniegs – mēs esam uz ceļa.
Amigo – draudzīgākā sarunu karte, Amigo mašīnas – draudzīgākās mašīnas uz ceļiem! Es Tevi vienmēr palaidīšu pa priekšu. :)