Tas būs tad, kad Lienei radīsies šāda iespēja – apmeklēt izplatījumu. Šādam ekstrēmam piedzīvojumam viņa noteikti piekristu, jo tas varētu būt iemesls jaunām melodijām, iedvesmai un piedzīvojumiem. Bet pagaidām mēs – Amigo – izmantojām iespēju satikt Lieni klātienē. Jo tieši šī dziedošā skaistule aprīļa vidū ciemojās mūsu birojā, lai vārdadienā apsveiktu mūsu pašu, pašu galveno – Egilu. Kāds kaut kad bija saausījies, ka Egils labprāt saņemtu šādu dāvanu – viņam veltītu Lienes uzstāšanos. Kad sapulces laikā durvis atvēra tieši Liene un pēc saksofona spēles uzaicināja Egilu uz nelielu viņa vārda dienas koncertu, mūsu galvenā seju rotāja pārsteiguma smaids. :)

Liene piedalījusies Talantu fabrikā ar skatuves vārdu Lenii, šobrīd LNT redzama kā Laura „Svešajā dzīvē”, duetā ar sporta zvaigzni Jāni Vinteru saplūca laurus populārajā šovā „Dziedi ar zvaigzni”, prot pavēlēt saksofonam skanēt, koncertējusi pa Latviju ar Jāni Moiseju, saņēmusi un vēl saņems mūzikas balvas. Jauniņa, bet pārliecinoši talantīga un mērķtiecīga. Mēs vēl dzirdēsim par viņu! Pašlaik Lienei top pirmais solo albums. Viņas ikdiena ir saspringti saplānota pa minūtēm, ne velti Liene atzīst, ka pirmā doma pamostoties ir – visu paspēt laikā.

Cik jums svarīgs ir mobilais telefons? Ļoti, ne īpaši… Liene bez telefona nevarot iztikt. „Tā ir visa mana dzīve :)”, atzīst Liene, „kā beidzas baterija, tā liekas, ka nekur neveiksies.”
Savukārt Amigo Lienei saistoties ar uzmanību piesaistošām, nestandarta reklāmām.

Ar savu balsi, emocijām un aktivitāti tai aprīļa pēcpusdienā Liene uzlādēja mūs visus. Nav brīnums, ka viņa būtu gatava doties ne tikai kosmosā, bet arī ekspedīcijā uz Āfriku. Kā tāds mazs, pozitīvs spridzeklītis. Un tādiem jau nav grūtību izturēt jebko!

Amigo – ļaujies prieka emocijām! Lasīt tālāk »

Rīgas Dome paziņojusi, ka šogad tomēr neļaus sēdēt Rīgas parkos un zālājos. Tā nu viņi pagājušā gada jūnijā paņēma no mums zāliena sēklas un vairāk kā 7000 savākto parakstu un apsolīja padomāt. Nu bet kā var nesolīt..? :)

Tomēr mēs tik viegli padoties nemaz netaisāmies, tāpēc sekojiet līdzi ziņām!

Kas to būtu domājis, ka mūsu sirsnīgajā un jaukajā kolektīvā kādudien būs asinsizliešana?! Turklāt par tās iemeslu kļūs tieši sirsnīgums. Šis skarbi melnais, bet pārprotamais apzīmējums ir Kristapa ielikts nosaukums bilžu sērijai no Donoru dienas. Ak, viss skaidrs… (jūs lasot viļaties sensacionālajā paziņojumā). Bet pie mums nekas nav tik skaidri un parasti. Viss ir apvīts ar to īpašo, ami…, draudzīgo auru.

Labdare Linda pirms pāris mēnešiem aicinoši ieminējās, ka mēs varētu kolektīvi ziedot asinis. Tā diena pienāca 27. martā. Lindai pašai asins nodošanu liedza Lauva. Nē, tas nav ne mājdzīvnieks, ne viņas mīļotais puisis. Vēl nav pagājis pusgads viņas plecu apsēdušajai lauvai, un tik nesens tetovējums liedz iespēju kļūt par asins donoru.

Tā nu dažādu attaisnojošu iemeslu dēļ no visiem kolēģiem uz sarkanbalto autobusu, kas piestāja darbavietas pagalmā, devāmies mēs – Inese, Ieva, Iveta, Zane, Agnese, Linda A., Egils, Ivars un Kaspars – deviņi. Iesācēji un arī pieredzējušie.

No rīta, lai kliedētu satraukumu par nezināmo, meitenes apsprieda savu blūzīšu krāsas, kura labāk der donoru dienai – sārtā vai tomēr baltā. Zinātāji steidza informēt, ka nekādas šļakatas jau tur neesot.. Steidzām ieēst, iedzert tēju un draudzīgā pulkā saules spožuma un apņēmības apmirdzēti devāmies turp. Mans pamudinājums – vēlme uzzināt, kā tas ir, dot savu artavu Valsts Asinsdonoru centram un darīt to koleģiāli. Tieši kolēģu draudzīgie pleci neļāva ņemt kājas pār pleciem, mēs turpinājām smiet un jokot, lai nevienam netrūktu uzmundrinājuma. Godprātīgi aizpildīju anketu par savu veselības stāvokli, bet iespējams muļķīgi noklusēju par savu pārsvarā zemo asinsspiedienu. Jo tad man liktu pagriezties un kāpt ārā no busa (tā gadījās ar mūsu Unu). Dakteres mērījums rādīja normālu rezultātu, tad nu ļāvu durt pirkstā un pēc tam arī apjozt žņaugu. Labi, ka tā bija kreisā roka, jo… es nekļuvu par asins nodošanas rekordisti, un vispār no manis sanāca tikai pusdonors, jo apmēram procesa vidū sāka sāpēt roka, kā rezultātā māsiņa pārtrauca manu ziedošanos.

Nu jau pie elkoņa locītavas ir minimāls zilums, bet ar ārstu un arī tablešu palīdzību pēdējās divas dienas varu teikt: mana roka gandrīz vairs nesāp. Zināt jau, ka pie vēnām ir arī citi vadiņi un nerviņi, un visādi var gadīties. Bet arī šāda pieredze ir pieredze un es Neko Nenožēloju! Tiešām! Un varbūt kādreiz vēl saņemšos… Bet citi mani kolēģi vēl ilgi staigāja apkārt priecīgi, smaidīgi un gandarīti par padarīto! Tas ir tā vērts. Ne jau trīs latu, cepumu un sulas dēļ, pat ne dažādu riebīgu slimību analīžu rezultātu un pienākošās brīvās dienas dēļ, bet tāpēc, ka mēs nezinām, kur paši būsim rīt, un kādu līdzcilvēku atbalstu mums vajadzēs.