Jau labu laiku Amigo ir LMT ģimenes pārstāvis, tādēļ izdzirdot par O!kartes rīkoto Nakts skrējienu, aktīvā Amigo saime nolēma nestāvēt malā, bet skriet kopā ar „vecāko māsu”.
Tērpušies sarkanos krekliņos un ar Amigo vārdu sirdī , līdzi ņemot draugus un radus, piektdien devāmies naksnīgajās Rīgas ielās, lai kopā ar dakterīšiem, mājsaimniecēm, līgavām, cūkuģīmjiem un pārējiem skrējējiem pievarētu 4,5 km garo distanci, kas veda šurpu turpu pār Vanšu tiltu.

Pats skrējiens mums iesākās ar gatavošanos pie Raiņa pieminekļa – numuru izņemšana un pielikšana, vakara make-up uzlikšana, Amigo lāpu pagatavošana un kopīgā fotografēšanās.

Tam sekoja starta vietu ieņemšana. Un visbeidzot, pēc Bindes kunga uzmundrinošās uzrunas, varējām ļaut kājām vaļu. Amigo saimē bija gan DIP – DIP, gan mazi dip-dip-dip solīši, jo mūsu vidū bija 3 gadīgais Emīls, Matīss (5 gadi) un viena no pašām jaunākajām skrējiena dalībniecēm – Lote , kurai vēl nav pat gadiņš. Un viņi visi braši turējās līdz pat finišam.

Pa to laiku lielās Amigo meitenes un puiši paspēja gan paskriet, gan izdejoties pie visām DJ skatuvēm pēc kārtas, gan sacienāt mazākos skrējiena dalībniekus ar gardām un spēcinošām Amigo končām un pat laikā finišēt.

Pasākums izdevies. Liels paldies organizatoriem! Vēl lielāks paldies pasākuma dalībniekiem un tiem, kas skrēja ar Amigo sirdī!

Tas tiesa! Par “Labākā tēta pasaulē” kandidatūru multfilmā ir parūpējusies Jūlija Pļavāne no Skaistas Pagasta, Krāslavas novadā. Jo viņas radītais multeņu varonis ir viens no trim labākajiem jūlija mēnesī Amigo rīkotajā Kinobusiņa zīmējumu konkursā “Mans multeņu varonis”.

Taču nopietnu konkurenci “Labākajam tētim pasaulē” sastāda divi citi zīmējumu konkursa “Mans multeņu varonis” jūlija mēneša interesantākie darbi: “Bērza kungs Stefans” (autors Imants Reinis no Ilūkstes) un “Crazy Windovs Vista” (autore Olga Kovaļova no Krāslavas).

Lai uzzinātu vairāk par šiem un pārējiem varoņiem, kas pretendē uz iekļūšanu animatores Ilzes Ruskas veidotajā multfilmā, sekojiet līdzi aktualitātēm www.amigo.lv/kinobusins vai arī radiet paši savu multeņu varoni un sūtiet uz Amigo biroju.

Ja zīmējums tik mīļš, ka negribās likt aploksnē un sūtīt pa pastu, variet to nest uz Amigo stendu laikā, kad Kinobusiņš viesojas pie jums. Vairāk par Kinobusiņu un tuvākajām pieturas vietām uzzini www.kinobusins.lv!

Ar Kinobusiņu braucu pirmo reizi – darba darīšanās, kā sacīt jāsaka, pārstāvēt Amigo, dalīt bērniem balonus, pieņemt konkursa zīmējumus. Nebija nekādas nojausmas, kā viss notiks, tāpēc visu uztvēru ar interesi.
Patika tas, kā vietējie, braucot ar busiņu pa miestu, ar ruporu tika apziņoti par seansa sākumu. Noteikti iedzīvotājiem šis bija liels notikums. Kā nekā kīnō tepat uz vietas un par 1 santīmu – tas ir kas neredzēts!
Tā kā Krāslava bija pati pirmā pieturvieta, tā manā atmiņa iespiedusies visspilgtāk. Kā nekā, bija ieradušies ap 170 cilvēku, kas nozīmē, ka mums bija stundas laikā jāpaspēj piepūst 170 Amigo balonu… Nu, lūk, un, kamēr mēs šos balonus pūtām un nesām uz foajē, tikmēr viens sirms kungs bez kādas ziņas tos jau dalīja tiem, kuri nav nocietušies līdz seansa beigām un devās prom (tiesa gan, pārsvarā krievvalodīgie skatītāji). Sirmais vīrs dalīja balonus ar piebildēm: „Pozdravļaju s prazņikom! Vazmiķe balončik!” Izrādās, šis vīrs bija kultūras nama vadītājs, nosaucām viņu par „dušečku” – tik sirsnīgs un iejūtīgs viņš bija. Cienāja ar kēksu un siltiem dzērieniem un aicināja braukt vakarā uz balli.
Aizmirsu piebilst, ka pirmajā dienā laika apstākļi mūs nelutināja – lietus lāses krita tā kā pupas. Pa nakti palikām izdaudzinātajos Kombuļos, divstāvīgā kempinga namiņā. Nakstmītne bija līmenī, brokastis – gluži kā labākajās Rīgas viesnīcās. Vakarā ciemos bija atnācis vietējais Kombuļietis ar pašbrūvētu rumu. Viņš strādājot algotu darbu un vēl saimniekojot divās saimniecībās. Viņam esot ap 130 aitu un viens puspuisis (kalps). „Vai atmaksājās?” es vaicāju. „Bilance visu laiku ir ar mīnus zīmi.” viņš atteica. Es nodomāju, tur jau noteikti netiek rēķināts pašu darbs, tas vienkārši ir tāds dzīvesveids.
Nākamajā dienā piebiedrojos skatītāju pulkam un noskatījos kinobusiņa multenītes. Filmiņas „Šunelītis” laikā notraucu asaru. Kucēns teica: „Kāpēc jūs mūs pieradināt, ja nemīlat?” Par šo frāzi vajadzētu padomāt. Ne jau tikai attiecībā uz mājdzīvniekiem. Arī attiecība uz cilvēkiem vienam pret otru… Šīs multenītes noteikti vajadzētu noskatīties arī pieaugušajiem. Lieliska iespēja „atiet” no ikdienas rūpēm un raizēm.
Atceļā piestājām pie Velnezera un Aglonas baznīcas. Ko lai saka – tas bija viens kolosāls ceļojums.

Nezinu vai vainīgs rudenīgais laiks vai asteres puķu tirgū, bet šodien kaut kā aizdomājos par skolas laika sākumu. Atcerējos, ar cik lielu satraukumu gaidīju šo notikumu  – baltā blūze, mugursoma ar mikimaušiem, pašai savas pirmās skolas grāmatas puķainos vākos un importa rozā tintes pildspalva. Jauki!

Bet tā sagadījies, ka ne katram bērnam Latvijā skolas laiks iesāksies ar tikpat pozitīvām emocijām gluži tā iemesla dēļ, ka baltās blūzes vietā viņš pirmajā skolas dienā būs spiests ierasties ar trīs vecāko brāļu nonēsātu džemperi, arī skolas somu viņam aizvietos Maxima plastmasas maisiņš, nemaz nerunājot par visiem pārējiem skolai nepieciešamajiem atribūtiem.

Viņiem diemžēl nav citas iespējas, ja nu vienīgi, lai nepiedzīvotu pazemojumu, uz skolu neiet..
Bet mums ir iespēja šiem bērniem palīdzēt!

Palīdzēt KAM?
Latvijas bērniem no trūcīgām un sociāli nelabvēlīgām ģimenēm

Palīdzēt KĀ?
Dāvinot skolas sākumam nepieciešamās lietas:
- Kancelejas preces (pildspalvas, zīmuļi, papīrs, burtnīcas, dzēšgumijas, šķēres, lineāli, vāciņi burtnīcām, mapes utml.)
- Zīmēšanai, rokdarbiem nepieciešamos materiālus
- Skolas somas, sporta tērpu maisiņus
- Apģērbu, it īpaši sporta tērpus
- Apavus, it īpaši sporta nodarbībām nepieciešamos
- Kādu dāvaniņu, kas iepriecinātu mazos skolniekus

Palīdzēt KAD un KUR?
Līdz 31.08. nogādā sarūpētās dāvanas Amigo (SIA ZetCOM) birojā, Duntes ielā 6, 301.k.
Vai sazinies ar labdarības organizāciju „Palīdzēsim.lv” zvanot uz +371 2956 7225 (Renāte Robežniece).

Lai pirmā skolas diena ir svētki ikvienam bērnam!

Amigo merčendaizeres Aijas stāsts:

Jau kādu laiciņu regulāri braucu strādāt uz Daugavpils novadu, šo to esmu sabildējusi un vēlējos tiem, kuri šajā novadā nav bijuši, parādīt nelielu foto-ekskursiju.

Ja Daugavpili vienkārši caurbrauc pa diognāli, tad tā šķiet pavisam parasta pilsēta ar RIMI, Maximu un Narvesen kioskiem. Taču, ja pilsētā uzturas ilgāku laiku, un apceļo arī pašu novadu, tad ir iespēja iepazīt cilvēkus un ieraudzīt, ar ko tieši šī pilsēta ir īpaša un atšķiras no citām.

Reizi no reizes, regulāri dzīvojoties Daugavpilī, pamazām iepazinu to. Šī pilsēta man atklājusi daudz pārsteigumu un vēl joprojām tā man šķiet kā cita pasaule.

Vērojiet paši:
Daugavpils, bijusī Dinaburga, otra lielākā pilsēta Latvijā.

Ja Rīgā divreiz jāatskatās pār plecu, vai nebrauc motociklists, tad Daugavpils novada ceļos divreiz jāatskatās, vai no stūra neizrikšo zirga pajūgs. Zvēriņu te gana daudz, tāpēc jābrauc uzmanīgi…

Par 20 santīmiem ir iespēja apmeklēt Dinaburgas cietoksni, kur vienā sētas pusē joprojām dzīvo cilvēki, bet otrā pusē ir pamesta vesela pilsētiņa – bijusī militārā bāze, kas tad arī tiek piedāvāta apmeklētāju apskatei.

Mani ieinteresēja apdzīvoto vietu nosaukumi, kas bija gan izteikti latviski, gan izteikti krieviski… Kā, piemēram, MIRNIJS. Tāpat arī nav brīnums, ja afišas pie veikaliem ir krieviski, un pārdevēji veikalos praktiski nesaprot latviešu valodu.

Daugavpils novads izceļas ar savu reliģiozitāti – gandrīz katrā pagastā ir krucifiksi, pie kuriem nolikt ziedus vai palūgt Dieviņu.

Tāpat šajā reģionā ir pulka skaistu baznīcu.
Dīvainā kārtā, vienā no baznīcām nekādi nevarēju uzņemt skaidru altāra bildi – tas vienmēr sanāca miglains…

Amigo tramvajs kustībā :)

Tramvaja sliedes un zemes ceļš – man šķita interesants salikums.

Izskatās, ka  tur nav pārāk garas rindas uz dzīvokļiem :)

Latvānis – tas ir draugs un acuraugs.

Mani vienmēr valdzinājuši industriālie monumenti, un šeit to netrūkst.

Paldies un uz tikšanos!